Sagrauzta automašīna un nogaršota veļas mazgājamā kapsula – pieaug gadījumu skaits, kas ir mājdzīvnieka dzīvībai bīstami

Pavisam nesen pie kāda dobermaņa šķirnes suņa saimnieka bija ieradušies ciemiņi ar savu personīgo automašīnu. Lai auto nebūtu jāatstāj uz ielas, tas tika novietots mājas pagalmā. Kamēr atbraucēji viesojās, sešus gadus vecais dobermanis bija noskatījis viņu auto un pāris stundu laikā to pamatīgi saskrāpējis, neatgriezeniski sabojājot arī elektrības instalāciju. Automašīnas īpašnieks, ieraugot nodarīto skādi, protams, bija nepatīkami pārsteigts.

“Par laimi, dobermanim šis gadījums neradīja veselības problēmas, lai arī potenciāli suns varēja gūt ārējas traumas un iekšējo orgānu bojājumus. Šis gadījums arī pierāda, ka sava mājdzīvnieka uzvedību mēs nevaram vienmēr paredzēt un visnegaidītākajā brīdī viņš var nodarīt kaitējumu citam cilvēkam un arī tā mantai. Mājdzīvnieku apdrošināšanas segumā iekļautā atlīdzība par mājdzīvnieka nodarītiem zaudējumiem trešajām personām dobermaņa gadījumā pasargāja tā saimnieku no lieliem izdevumiem. Savukārt automašīnai nodarītie zaudējumi 1190 eiro apmērā ir pilnībā atlīdzināti īpašniekam,” stāsta If Mājdzīvnieku apdrošināšanas produkta vadītāja Ilze Roce.

Kā skaidro I. Roce, If pieredzē pēdējā laikā ir novērots arī citu pietiekami riskantu gadījumu skaita pieaugums. Piemēram, īsspalvainais orientālais kaķis bija apēdis dāvanu lentīti, kā rezultātā radās nepieciešamība taisīt rentgenu, izraisīt vemšanu un arī lietot medikamentus. Savukārt siāmas šķirnes kaķis bija pamanījies apēst metāla kniedi, un šajā gadījumā bija jātaisa ne vien rentgenuzņēmums un asinsanalīzes, bet arī jāveic ķirurģiska iejaukšanās, lai izņemtu svešķermeni. Tikmēr kāds labradoras retrīvers bija “nogaršojis” veļas mazgājamo kapsulu, līdz ar to bija jādodas pie veterinārārsta, kurš pēc suņa apskates izrakstīja medikamentus. Šādu negadījumu ārstēšanas izmaksas svārstās no 100 līdz pat 300 eiro atkarībā no radītajām komplikācijām.

Suņu uzvedības konsultante un “Suņu burziņš” pasākuma organizatore Anete Sila stāsta, ka nereti saimnieki paši neapzināti sunim iemāca nevēlamas paradumus, ļaujot grauzt kādu konkrētu lietu, piemēram, apavus. Tāpēc suns ar laiku saprot, ka var grauzt visus apavus. No šāda veida rīcības – spēlēm ar nepiemērotām rotaļlietām labāk izvairīties, jo tas var kļūt par nelāgu ieradumu. Dzīvniekam, kuram ir tendence visu grauzt, dzīvībai bīstamas lietas labāk novietot vietās, kur tās nav viegli pieejamas, piemēram, augstākos plauktos, aizveramos skapīšos, atvilktnēs u.c. Tomēr, ja mājdzīvnieks ir paspējis sagrauzt vai apēst ko dzīvībai bīstamu, nekavējoties jāvēršas pie veterinārārsta. Tāpat katram saimniekam neatkarīgi no dzīvnieka vecuma būtu lietderīgi apgūt pirmās palīdzības sniegšanu sunim, lai zinātu, kā rīkoties neparedzētās situācijās.

A. Sila savā pieredzē visbiežāk ir novērojusi, ka, piemēram, suņi grauž neatļautas lietas, jo nav pietiekami nodarbināti – kad viņiem pietrūkst fizisko aktivitāšu vai vitamīnu, iespējams, pie vainas ir arī stress. Tāpēc ieteicams nodrošināt pilnvērtīgu, sunim atbilstoši aktīvu dzīvi, un tad arī nebūs laika un vēlmes darīt blēņas. Sunim nepietiek ar pāris minūšu pastaigu divreiz dienā, īpaši, ja tas ir gados jauns un aktīvs.

Nereti privātmāju īpašnieki uzskata, ka pastaiga ar suni pa pagalmu ir pietiekama. Tā nebūt nav, jo sunim ir nepieciešams doties ārpus pagalma, iepazīt dažādas vides, smaržas un gūt pieredzes, tādējādi suni nodarbinot gan mentāli, gan fiziski. Jāņem vērā, ka dažādu šķirņu suņiem ir arī atšķirīgs raksturs, enerģijas līmenis un fiziskās slodzes prasības, kas katram saimniekam ir jāiepazīst.

Piemēram, plānojot suni atstāt mājās vienu, jāparūpējas, lai tas būtu pienācīgi tam sagatavots. Pirms došanās prom no mājām, ar suni ir jāiziet kārtīgā pastaigā, kā arī jānodrošina fiziskās aktivitātes. Ja sunim ir tendence grauzt lietas, mājās palikšanas ilgumu ieteicams kāpināt pakāpeniski, atstājot viņam paredzētu graužamu mantiņu vai kārumu, tādējādi nodrošinot, ka sunim ir, ar ko sevi nodarbināt saimnieka prombūtnes laikā.