Jorkšīras terjers, mopsis, špics, korgijs – vidējo un mazo suņu šķirņu priekšrocības

Viena no populārākajām mazo suņu šķirnēm – Jorkšīras terjers – ir suga, kuras saknes meklējamas Anglijā. Šie nelielie sunīši bija cilvēku palīgi gan trušu medībās, gan arī palīdzēja izskaust žurkas no mājokļiem. Medību dzirksts, iespējams, nodota no priekštečiem Jorkšīras medību suņiem. Par papildu ērtību tika uzskatīts tas, ka suni gluži vienkārši varēja ielikt uzsvārča kabatā. Mūsdienās Jorkšīras terjers netiek uzskatīts par medību suni, tomēr lielā dūša joprojām ir labi jūtama – suns ir aktīvs, skaļš, stalts un drosmīgs.

Raksturīgākā īpašība, kas nāk prātā, domājot par šiem suņiem, ir skaistās cirtas. Tās variē no piena gaišām līdz tērauda pelēkām. Gan estētisku, gan praktisku iemeslu dēļ cirtas virs acīm tiek sasietas cilpiņā. Lai apmatojums saglabātu tam raksturīgo vijīgumu un skaistumu, tas jākopj katru dienu. Tas gan nenozīmē, ka sunītim jābūt rokās visu laiku – arī Jorkšīras terjers grib skriet un iepazīt dzīvi. Var teikt, ka Jorkšīras terjers ir ilgdzīvotājs, bet, lai viss ritētu gludi, regulāri jārūpējas par veselību, īpašu uzmanību pievēršot acu veselībai, ceļu bļodiņu veselībai, zobiem un urīnpūslim. Jorkšīrieša priekšrocība ir tā, ka šo sunīšu vilnai nav pavilnas. Tas padara viņu cirtas īpaši skaistas un arī hipoalerģiskas.

Nelielais, bet druknais un nopietnais mopsis nāk no tālās Ķīnas, taču sugas patronāta valsts ir Lielbritānija. Mopsis ir populārs visā pasaulē un tam ir daudz iemeslu: sunītis ir enerģisks, ziņkārīgs, ļoti mīļš,  izturas draudzīgi pret bērniem. Viņš nepieprasa ļoti biežas un ilgas fiziskās aktivitātes, ļoti pieķeras saviem saimniekiem un pat pieņem viņu dzīves ritmu. Lai suns sadarbotos, būs nepieciešama apmācība, jo viena no mopšiem raksturīgām īpašībām ir spītība. Apmācību vēlams uzsākt tad, kad suns vēl ir kucēns. Mopsis nav no tiem, kas pārmērīgi daudz rej,  taču reizi pa reizi var dzirdēt arī viņa dzidro balsi.

Šīs sugas priekšrocības ir vidējais izmērs komplektā ar nopietno raksturu un fakts, ka mopsis salīdzinājumā ar citiem mazajiem brāļiem, nav liels rējējs.

Špicu sugas vēsture ir daudzšķautņaina un komplicēta, šīs sugas paspārnē ir desmitiem apakš šķirņu, kas viena no otras var diezgan būtiski atšķirties – špicu sugai ir radniecīgas saites gan ar Japāņu čau čau, gan Aļaskas malamutiem un pat  haskijiem. Par vienu no atšķirīgākajiem var uzskatīt Pomerānijas špicu jeb punduršpicu, kurš pieder dekoratīvo špicu klasei – vienai no populārākajām mazo suņu šķirnēm pasaulē. Lai arī špicu suga eksistē jau tūkstošiem gadu, mazais, dekoratīvais špics kļuva slavens pateicoties Apvienotās Karalistes karalienei Viktorijai 19. gadsimtā, kad pēc ceļojuma no Itālijas viņa atgriezās mājās ar šo mīlīgo kompanjonu. Iespējams, tieši Viktorijas dēļ vēl šodien dekoratīvais špics tiek uzskatīts par dižciltības simbolu.

Lai špics būtu vesels, tam nepieciešama ikdienas aprūpe – gan pastaigas, gan ķemmēšana, gan zobu un acu tīrīšana. Sunītim ir skaists, lapsai līdzīgais purniņš, tas ir enerģisks, draudzīgs un ļoti skaļš. Daudzi to uzskata par plusu, jo špics ir mazs, bet izcils sargsuns.

Korgijs ir vidēja izmēra suns, kura popularitātes kāpumā, tāpat kā špiciem, liela loma ir Britu karaliskajai ģimenei. Elizabete II atzina to par savu vismīļāko suņu sugu, viņai piedēja pieci korgiji pembroki.

Korgiju ārienes galvenās īpašības ir īsas kājas, skaisti veidots purniņš un ļoti atlētiski veidots augums. Mēdz teikt, ka tas ir liels suns, tikai ietverts maza suņa izskatā. Rakstura ziņā korgiji ir ļoti draudzīgi, tiem piemīt lielas darba spējas, gudrs prāts un drosme, agrāk tie tika izmantoti kā palīgi lopu ganīšanas vai saimniecības sargāšanas darbā. Ķeltu valodā “korgijs” nozīmē “suns”.